Šorīt kārtējo reizi pārliecinājos, ka es NEPROTU izvārīt olas tā, lai man garšotu. Respektīvi, man garšo mīksti vārītas olas, kurām dzeltenums ir vēl pašķidrs, diemžēl, lai vai cik ātri es tās noņemtu no plīts, dzeltenums vienmēr jau ir ciets... Un katru reizi es nospriežu, ka man kaut kāda cieti vārīto olu karma, jo nesanāk un viss! Vienīgais variants - Benedikta olas, kurās man izdodas to dzeltenumu, plus mīnus, pa savai gaumei piedabūt.
Lūk, te ir Mārtiņa Rītiņa versija par olām Benedikta gaumē, bet es pastāstīšu, kā gatavoju es. Izlasīju to vienā no šī gada "Dienas Ēdieni" numuriem, kur tēma bija brokastis.
Uzvāra ūdeni, kuram pievieno nedaudz sāli un etiķi (re, nupat izlasīju, ka Rītiņš šo garšvielu saka nelikt, būs jāizmēģina bez), bļodiņā iesit vienu veselu olu, un no bļodiņas to ieslidina vārošajā ūdenī, tā attiecīgi rīkojas ar nepieciešamo olu skaitu. Nu, un vāra, līdz baltums ir sarecējis, bet dzeltenums vēl nedaudz pašķidrs. Jo svaigākas olas, jo labāk - mazāk baltums "izstaipīsies pa malām" (kas gatavos, sapratīs šo vārdu spēli).
Gatavās olas ņem ar putukaroti ārā no ūdens, liek uz grauzdiņa, kuram uzklāta apcepta bekona šķēle, pievieno piciņu labas majonēzes (Piezīme sev pašai - beidzot jāsaņemas pagatavot pašai majonēzi!), klāt svaigus salātus, dārzeņus. Labi sader ar mazsālītu lasi.
Atradu arī vienu video, kur gatavo:
Klāt kafija ar pienu vai tēja, kā arī neiztrūkstoši - glāze ūdens! Un - voila! Diena var sākties!
Enerģētiskā vērtība grauzdiņam ar vienu olu, mazu laša strēmelīti, grauzdētu graudu maizes šķēli un pavisam mazu piciņu majonēzes ~ 300 kcal, kafija ar pienu (bez cukura) ~50 kcal.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru